Ņujorkas balāde
Tumsa līksmojas,
dzērāji, ielenes
klīst kā mēness,
domu nav,
ir tikai nelaime,
ļaudis grib labu,
ļaudis grib laimi,
nav.
Rīts
Tik vien, kā vējš pa tumšiem zariem.
Un viss. Un jauna gaisma most.
Es atkal baltiem ziedu stariem
Pie tava pleca pieskaršos.
Tu guli vēl. Un man kļūst žēl
To tavu spožo ķiršu kreļļu,
Kas dārza stūrī smagi kvēl,
Tev neredzot, kā Pāna treļļi.
Tu guli. Un tavs roku zieds
Jau veras asiem lapu stūriem
Pret mani atbrīvots un vieds
Kā saule savu staru jūrā.
Vēl sekundi. Un plīsīs laiks.
Sprāgs vaļā dienas zaļie vārti.
Un vējš ies apskaidrots un maigs
Pār ātrumiem un stiebru sārtiem.
Tik vien es varu solīt, dot.
Tik vien. Un varbūt tev par prieku
Vēl ķirsi, kas tur spoži most,
Un vēl simttūkstoš citu nieku.
Āris
Es esmu tikko piedzimis no juras.
es esmu, mātes zīdīts, nācis rokās
tam kungam, Venērai vai Poseidonam,
kas nezin pasaulēm ne gala, sākuma, ne beigu,
kas izzin lietu sākumu, cik vajag,
un atstāj mums, kas nezin beigu posmu;
mēs esam pateicīgi, cilvēki, mēs zinām,
ko jura dod un ko tā atjaunina:
gan mežus, ciemus, pilsētas, gan ostas,
gan sāļo laivu krastus, molu, drosmi,
gan spītu, rītu, cerību un krītu, –
tā visu sadara, kā zinot visu dala,
un katram tiek pa druskai no tā visa…
Tas viss ir te. Te Mazirbe un Kolka,
te tautas, kuras pārstaigāja mēri,
un otrādi, jo mēris nebij viss,
ko nāve sagatvoja priekš tām;
te apbalvojumi, ko pasniedz vīriem,
kas zuduši vai dzelmē dus, kā zvani,
kas cienīgi nest savas balvas tālāk;
mēs aizmirstam tos, aizmirstam kā visu,
ko aizmirst nepienākas – juras dzelme dus
kā dusējusi, pati Juras māte
tur auklē mazus bērnus, virus šos,
kas atdzims atkal manī, manī, manī.
Es esmu tikko piedzimis no juras.
Ceļotājs
Ei, ielas, tilti, akmeņi un nāve!
Ei, Odisej un Lāert, mūžu vecs!
Es pagāju jums garām reiz kā kāvi,
Ko pilsēta virs galva augstu redz.
Jūs gulējāt jau mūžībā kā lapā,
Ko baltiem vēja burtiem tāle sien,
Un jūsu bezgrēcības zvaigzne tapa
Par ceļa rādītāju kā arvien.
Es klīdu arvien dziļāk mežos, dūkstīs,
Neviena nesastapdams, nemeklēdams pat,
Ne cilvēka, ne zvēra, upju skūpstu,
Ne savannu, kur dejo liesmu bads.
Es biju izsalcis kā hiēna no rītiem,
Kas biežņā guļ, līdz medījums nāk pats
Un gaidošs sola pusdienas uz krīta,
Un nejaudā to apzināties pat.
Ei, muļķa zvērs, vai neredzi tu spīdam
Pār tevi zobus, pustumsā kas glūn
Un to vien gaida, lai ar nodevības spītu
Tev salauztu it visus kaulus – ū!
Tā, izklaidēdamies un pat pa druskai
No visa nobaudīdams, gāju tālāk es
Un redzēu, kā pilsētas kā plūskas
Tur, inku zeme, verās nāvei – sēžam!
Ei, akmeņi un ielas, tilti, nāve!
Ei, Kortes, Magelān, tu mūžu vecs!
Es nospļaujos par jums un jūsu kāviem
Kas pilsētas bez manas ziņas dedz.
Stacijā
Tev jābrauc prom. Tu teici: “Drīzi būšu”
Es jutu – paies vēl simttūkstoš mūžu,
Pirms vilciens tevi atvedīs pie manis
No pilsētas, kur izdziest ausmas zvani.
Tu aizbrauci. Un simti melnu lūšu
Jau tinas, pinas manī lāsodami
Un pilni bezcerības žūžu
Mūk projām visi mani dvēseles gani.
Kāds sāpīgs klusums! Rīts bez skaņas, maņas
Nāk aizvēlojies agrumā kā vilciens
Bez pieturu, bez zīmēm tā kā vilciņš…
Un tā kā debesis viens agrs rīta vilciens
Nāk simti citu klusi joņojamu miņu,
Un tukšā rītausma kā vergu mani saņem…
Lietus
F. G. Lorkam
Vējš aumaļiem sitas pret tāli
Kā cīrulis septembra stiklā,
Un Granadai asaras bālas
Tek pāri kā mūķenes biklas.
( Kas bijis, tas paliks. Kam notikt – tas būs.
Ziedi par zirgu un jātnieku kļūs.)
Un debesu laukumā blāvā
Simt mākoņu vērši kā nāves
Mauj žēli un skaļi, un vaidi
Šie nolīst pār zemi kā gaidas.
( Kas bijis, tas paliks. Kam notikt – tas būs.
Septiņi kliedzieni krūtīs tev pūs.)
Un saule nāk zemē, un rudens
Tai līdzās pa vētrainām stīgām,
Un mūžsenu avotu ūdens
Tos sasit ar nopūtām līkām.
( Kas bijis, tas paliks. Kam notikt – tas būs.
Klusums kā asns uz pieres tev žūs.)
Sniega dziesma
Tev matos pirmais sniegs.
Jā, protams, kaut kāds
Nieks…
Bet paskaties, kā snieg,
Kā rudens projām iet
No tevis un no manis.
Un neiet. Neaiziet.
Jo rudens mums ir blakām,
Mūžīgi rudens blakām,
Kaut bieži mēs sev sakām:
Cik skaisti lapas snieg
No sasalušiem kokiem,
Nu taisni prieks, kā snieg!
Bet tas nav ziemas prieks,
Tas ir vel vairāk lieks,
Vēl vairāk neīsts prieks –
Stingt vienam otra dvašā,
Pirms sniegs uz zemi nāk
Un ienāk tevī pašā…
Tev matos pirmais sniegs.
Jā, protams mazs balts
Nieks…
Bet paskaties, kā snieg,
Kā lapas sniegā mieg
Un mieg, un mieg, un mieg.,
Un mūžam neaizsnieg.
Noktirne
Pusnakts ziediem tu spēlējis miegā.
Ziediem kailiem un lieliem ka zvaigznes.
Ļauj, lai vēji tev rītausmu aiznes!
Pusnakts ziediem tu spēlējis miegā.
Tikai ziedošu vēl tevi redzēt.
Un, kad augums tavs saulskarām apbirs,
Lai nāk diena un vītēs to sapin.
Tikai ziedošu vēl tevi redzēt.
Klusums. Rīta balss līkst tavās krūtīs.
Drīzi, drīzi tās atvērsies spēji,
Gaisam drebot, kā pumpuri vējā.
Klusums. Rīta balss līkst tavās krūtīs.
Manās acīs tu meklēji vēju.
Smilgu dzīpari, zeltstiebru raksti
Klaj kā grims tavu ādu un plakstus.
Manās acīs tu meklēji vēju.
Oda
Te
Asfalta staignājos
Benzīna upēs
Muklājos stingošos
Ledū un stiklā
Manas visdziļākās saknes
Ievijas cieši
Blakus
Dzīvības rokas
Kā taustekļi
Iestīdz
Šai apburtā vietā
Kur pierasts un sātīgs
Pilsētas tvaiks
Ko kāri tver
Mute mana
Mans sviedrainais gars
Akli ienirstot
Čaukstošā neona jūrā
Kā krāsainā bilžu
Grāmatā
Tu paliec viena
Starp
Vieniem
O pilsēta man
Mans nesāta laiks
Mana dzīvības roku jūra
